ka man gadijas
 "Tūlīt es jums pastāstīšu, kas ar
mani notika pagājušajā
piektdienā.
Gribat ticiet, gribat - neticiet, bet
lieta bija tāda.
Mūsu grupā mācās meitene Anna.
Viņai labāk ietu vārds Malvīne -
lielas, zilas acis, naturāla
blondīna, skaista, pareiza figūra.
Kantējas klāt visi, bet pagaidām
nevienu nelaiž klāt.
Nu vot, pagājušajā piektdienā
man sagribējās viņai uzrakstīt
sms. Negaidīti viņa man atbildēja.
Vārds vārdā, sarunājām satikties
kafejnīcā pēc stundas.
Kafejnīca ir pie viņas mājām, bet
man jābrauc caur visu pilsētu. Es
ātri ģērbjos, tiri piri, pēkšņi jūtu,
ka gribās dirst. Ne tik spēcīgi,
drusciņ tikai... Bet gribās. Laika
padirst vairs nav. Nu, domāju,
Rupjība, atgriezīšos mājās un
padirsīšu.
Ķeru taksi un braucu uz kafejnīcu,
pasūtu kafiju, vēl kafiju, vēl
kafiju, o, Anniņa atnāca, viņai
martini, man alu, vēl martini, man
alu.
Jūtu, ka jau gribu arī mīzt. Tas ir -
mīzt un dirst, bet ne tik spēcīgi.
Bet te Anniņa saka: "A braucam
pie manis, man ome mājās baigos
gardumus uztaisījusi."
Vot šajā vietā man vajadzēja viņu
pasūtīt dirst, bet es nezināju, kā
tas viss beigsies. Nu, saku - davai,
ejam! Bet mīzt ta gribās, dirst arī,
bet neērti teikt, tipa, pagaidi, es
uz tualeti.
Atbraucam pie viņas, ome tik
jauka, krauj man kotletītes,
salātiņus, kompotiņu... BlAd ES
DIRST GRIBU... ES VIENKĀRŠI
NEVARU!!!
MĪZT TAGAD GRIBĀS VĒL
VAIRĀK. Nu vot, tagad sākās.
Sēžu es ar šķību purnu un riju,
blakus Anniņa ar savu rociņu man
zem galda glāsta kāju, a ome sēž
un muld.
Es nevaru piecelties un aiziet uz
tualeti, ko man teikt? Piedodiet,
blad , ome, jūsu murgs man
lanuvārds? Nē. Un Anniņa kāju
glāsta.
Glāsta ar tādu sajūtu. Jūtu -
erekcija. BLad, vēl tevis pietrūka.
Tagad es gribu mīzt, dirst, bet tam
visam klāt vēl rīks stāv. Ome te
pēkšņi atčuhņījās, ka viņai seriālu
jāskatās, a jūs, bērni, sēdiet.
Aiziet prom.
Es vairs nevaru izturēt, uzvelku
smaidu uz sejas un saku Anniņai,
ka vajag uz tualeti. Viņa - jā, jā,
protams.
Aizskrienu uz tualeti, bet tur...
DIRST, MĪZT UN STĀV! AR KO LAI
SĀK????
1. Nu es pieliecos, cenšos iebāzt
savu stienu tualetē, lai pamīztu.
Atslābinu muskuļus un jūtu, ka
sūdi nāk līst ārā no pakaļas.
2. STOP! Labāk apsēdīšos,
izdirsīšos, cenšoties neapmīzties.
Apsēdos, saspiedu locekli, cenšos
dirst un vienlaicīgi sāku mīzt.
3. STOP! Gandrīz zaudēju samaņu
no dilemmas DIRST-MĪZT-
STIENIS. Sēžot tualetē centos
nolaist rīku starp kājām tualetē,
bet stienis... Gandrīz salauzu viņu.
Pa to laiku uz grīdas jau bija
neliela peļķe. Es pieliecos, lai rīks
būtu tualetē, bet pakaļa
perpendikulāri tai, domāju, ka
trāpīšu. NEKĀ , nedaudz
apdirsu tualeti. Man panika, viss
sāp . Gribas dirst, mīzt, stāv
RīkS, asaras acīs un tualetē jau
smird.
4.
5. UN TE PĀR MANI NĀCA
APSKAIDRĪBA! Padirst un pamīzt
vienlaicīgi var vannā, bet pēc tam
visu noskalot!
6. Sēžos vannā un... padirsu,
pamīzu, bet rīks tā arī stāv... Nu
labi, lai stāv, vairs netraucē.
Galvā dzied enģeļi. Ziniet to
dziesmu - aleluja, aleluja?
7. Ņemu dušu un sāku skalot
sūdus. Bet viņi netiek cauri, tur,
bLad, ir reste. Ar rokām iegrūst arī
nevaru. Smird nežēlīgi, vanna
piepildēs, sūdi peld
8. ATKAL PANIKA. Un te pēkšņi
klauvējieni pie durvīm. Anniņas
balss: "Kāpēc tu ieslēdzi dušu?"
BLad, ko atbildēt? "Nu es nolēmu
ieiet dušā." "Tu galīgi traks esi?
Kāpēc? Man omīte ir mājās!" Man
aptumsojās smadzenes un es
pateicu: "Domāju ar seksu
nodarboties" "KO???? Es eju
iekšā " "Lūdzu tevi, neej"
Smirdoņai laikam vajadzēja
nokļūt līdz durvīm. Anniņa atver
durvis un... tur vnk tāda bilde.
Stāvu bez apakšbiksēm vannā ar
stāvošu rīku, ar fekāliju
atlikumiem pa visu ķermeni,
vanna pilna ar brūnu ūdeni, kurā
peld sūdi, grīda apdirsta un
apmīzta. Anniņas kliedzienu es
neaizmirsīšu nekad. Es savācu
savas mantas, izskrēju koridorī un
rāvos uz izejas durvīm. Pēdējais,
ko es atceros, tās bija aptrakušās
omes acis, kas reaģē uz
mazmeitas kliedziena skaņu un
puskailu mani sūdos ar stāvošu
rīku, pingvīna pozā skrienot pa
koridoru uz izejas durvīm. Poģikā
ātri noslaucījos ar turpat
atrastajām avīzēm un braucu uz
mājām. Universitātē nebiju jau
trīs dienas un diez vai tur kādreiz
parādīšos... |
